Viņa atcerās. Viņa atcerās, kā todien sēdēja tur. Uz lielas, baltas palodzes,ietinusies segā.Viegli smēķēja cigareti. Dūms pēc dūma. Skanēja dziesma. Mierīga, nedaudz skumja. Bet skaista. Pa galvu šaudījās miljoniem domu. Dažādu. Skumjas, priecīgas. Nekādas.
Jau tad viņa gribēja pārmaiņas. Bija apziņa, ka kaut kas ir jāmaina. Tieši viņas dzīvē. Domas nebija par ko konkrētu. Bet, ka vajag un viss. Viņa domāja.. Nez, kas tas varētu būt? - Tas, kas jāmaina. Domāja ilgi. Bet tā īsti neizdomāja.
Tajā brīdī viņai likās, ka ir taču tik skaisti. Siltums, harmonija, līdz ar to miers. Atmiņas. Mīļums. Ko gan vairāk vajag? Un vai tad vajag ko mainīt? Bet arī tai pašā laikā viņa atcerējās, ka ir. Ir jāmaina. Jo ir kaut maza, bet ir neaizpildīta daļiņa . Sajūtu. Tukšums.
Vienā brīdī viņa pieķēra sevi pie asarām. Lūkojoties tumšajās, zvaigžņotajās debesīs. Asaras lija. Pat īsti nezinot, par ko. Bet lija. Un nerimās.
Pienāca ilgi gaidītais. Pārmaiņas. Bet viņa nemāk teikt. Vai ir labāk,siltāk,mierīgāk un mīļāk.
[dziesma ... Lene Marlin- Faces]
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru