changes.

Viņa atcerās. Viņa atcerās, kā todien sēdēja tur. Uz lielas, baltas palodzes,ietinusies segā.Viegli smēķēja cigareti. Dūms pēc dūma. Skanēja dziesma. Mierīga, nedaudz skumja. Bet skaista. Pa galvu šaudījās miljoniem domu. Dažādu. Skumjas, priecīgas. Nekādas.

Jau tad viņa gribēja pārmaiņas. Bija apziņa, ka kaut kas ir jāmaina. Tieši viņas dzīvē. Domas nebija par ko konkrētu. Bet, ka vajag un viss. Viņa domāja.. Nez, kas tas varētu būt? - Tas, kas jāmaina. Domāja ilgi. Bet tā īsti neizdomāja.

Tajā brīdī viņai likās, ka ir taču tik skaisti. Siltums, harmonija, līdz ar to miers. Atmiņas. Mīļums. Ko gan vairāk vajag? Un vai tad vajag ko mainīt? Bet arī tai pašā laikā viņa atcerējās, ka ir. Ir jāmaina. Jo ir kaut maza, bet ir neaizpildīta daļiņa . Sajūtu. Tukšums.

Vienā brīdī viņa pieķēra sevi pie asarām. Lūkojoties tumšajās, zvaigžņotajās debesīs. Asaras lija. Pat īsti nezinot, par ko. Bet lija. Un nerimās.

Pienāca ilgi gaidītais. Pārmaiņas. Bet viņa nemāk teikt. Vai ir labāk,siltāk,mierīgāk un mīļāk.

[dziesma ... Lene Marlin- Faces]

Pelēks!

Viss ir tik, tik, tik pelēks. Cilvēki, to sejas, ielas, debesis. Viss. Itin viss ir pelēks. Cilvēki ģērbjas pelēkos toņos. Viņi pat domā tādos toņos. Visu laiku brūk virsū kaut kas negatīvs, līdz galam neapmierināts. Mūzikas gaume arī pārvēršas. Vairs galīgi negribās klausīties nenormāli priecīgu mūziku. Gribās kaut ko dziļāku par parastu popu.Vakar bija Coldplay.Vispār. Annijai patīk.- Pelēkais. Rudens. Tā sajūta. Krāsas. Bet man laikam nē. Pa lielam. Bet reizēm vakaros patīk klausīties, kā aiz loga lietus lāses sitas pret palodzi. Patīk sēdēt pie loga ar ģitāru rokās un vienkārši kaut ko spēlēt. Šodien ir viena no tām retajām reizēm. Kad patīk tas pelēkais!

Garastāvoklis arī laikam pilnīgi pelēks. Domas visu laiku uzmācas. Bļauj ausīs.

Varētu teikt, ka trakākais posms ir jau pagaisis, bet sāku just, ka nāk kaut kas jauns. Nezinu gan vai viņš būs trakāks, kā tas, kas bija, bet būs. Jo jau ir.

Un nu.. Nesaprašana ir tas trakākais. It kā šķiet, ka visu saproti, bet tad, kad piesēdies, sāc aizdomāties par to visu no dažādiem skata punktiem, tad nāk tā apjausma, ka nu, ne sūda tu neko nesaproti.

Īstenībā. Ir tik daudz neizprotamu cilvēku. Tik sasodīti daudz. Viņi kaitina. It kā. Bet tanī pašā laikā pievelk. Bet tik un tā. Kaitina.

Pie tā arī paliksim.

" Šodien mums nav laika pat paskatīties vienam uz otru, nav laika runāties, priecāties vienam par otru... Tā mēs aizvien mazāk un mazāk satiekamies viens ar otru. Pasaule iet postā mīļuma un laipnības trūkuma dēļ. Cilvēki mokās mīlestības slāpēs, bet mīlestībai neatliek laika, jo visi ļoti steidzas."

Māte Terēza