Kāpēc cilvēki vienmēr var gudri runāt par citu problēmām, sniegt padomus, pamācīt vai censties ieskaidrot, ja tanī pašā laikā viņi paši ar savām problēmām netiek galā ne par procentu labāk, kā tie, kurus viņi māca?

Tas nozīmē, ka viņi var, vai nu sniegt pilnīgi nederīgu padomu, vai tieši pretēji. Viņi sniedz lielisku padomu! Tādu, kas mūsu dzīvi uzlabo, bet ne viņējo, jo varbūt tam cilvēkam to savu domu pielietot savā pasaulē ir bail, jo baidās, ka nenostrādās. Un tad, zini, kā. Pasaki citam, paskaties, kā strādā un- o. Bija. Nu labi. Tad es ar pamēģināšu. Bet nu, tā jau dzīvē nenotiek!

Vispār jau. Parasti cenšos neklausīties citos. Bet pēdējā laikā sanāk. Un bail ir, tā teikt, iegrābties. Saklausīt ne to, ko vajadzētu. Un nožēlot pateikto, izdarīto.

Domāju, ka, pirms klausies citos, ieklausies nu sevī. Kaut 10 reizes kā muļķis, pajautā sev- vai tā būs labi, un tikai tad klausi tam padomam.

Es īsti nezinu, ko ar šo visu gribēju teikt. Un nesanāca jau ar pateikt. Bet vismaz mans necilais blogs sāk palikt nedaudz biezāks!

P. S. Bildītei nav nekāda sakara ar šo tekstu. Vienkārši patīk bildīte.