Kāpēc cilvēki vienmēr var gudri runāt par citu problēmām, sniegt padomus, pamācīt vai censties ieskaidrot, ja tanī pašā laikā viņi paši ar savām problēmām netiek galā ne par procentu labāk, kā tie, kurus viņi māca?

Tas nozīmē, ka viņi var, vai nu sniegt pilnīgi nederīgu padomu, vai tieši pretēji. Viņi sniedz lielisku padomu! Tādu, kas mūsu dzīvi uzlabo, bet ne viņējo, jo varbūt tam cilvēkam to savu domu pielietot savā pasaulē ir bail, jo baidās, ka nenostrādās. Un tad, zini, kā. Pasaki citam, paskaties, kā strādā un- o. Bija. Nu labi. Tad es ar pamēģināšu. Bet nu, tā jau dzīvē nenotiek!

Vispār jau. Parasti cenšos neklausīties citos. Bet pēdējā laikā sanāk. Un bail ir, tā teikt, iegrābties. Saklausīt ne to, ko vajadzētu. Un nožēlot pateikto, izdarīto.

Domāju, ka, pirms klausies citos, ieklausies nu sevī. Kaut 10 reizes kā muļķis, pajautā sev- vai tā būs labi, un tikai tad klausi tam padomam.

Es īsti nezinu, ko ar šo visu gribēju teikt. Un nesanāca jau ar pateikt. Bet vismaz mans necilais blogs sāk palikt nedaudz biezāks!

P. S. Bildītei nav nekāda sakara ar šo tekstu. Vienkārši patīk bildīte.

Cik sen nav rakstīts. Patiesībā, varētu teikt, ka it nemaz. Tas pirmais raksts bija kas ļoti jocīgs. Ha!

Hm. Es jau 5. reizi rakstu teikumus. Bet es tos nodzēšu un sāku pa jaunu. lai gan- tas "hm" tur paliek. Tas, ka es nezinu, par ko lai raksta, nav nekas jauns. Nebūt nē! Man vienkārši nav talanta kā, piemēram, Annijai vai Mārtiņam! Bet tomēr, gribās kaut ko ierakstīt.

Patiesībā stāsts jau ir pavisam vienkāršs. Laikam jau tad, kad viss ir skaisti un jauki, šeit rakstīt neprasās, kā saka. Bet tad, kad reāli kaut kāda iemesla pēc sāp tas sarkanais gaļas klucis starp krūtīm, tad atkal šeit gribās ienākt un ko ierakstīt. Izlikt visu uz virtuālā papīra. Jo uz reāla nu galīgi nesanāk! Sanāk tikai lapu burzīšana. Jā. Ir mēģināts!

Tad jau laikam sanāk, ka arī šoreiz esmu nomākta. Jā. Patiesībā , manī atkal ir sakrājies pamatīgs klucis ar negatīvo, bēdīgo un vajag viņu vai nu norīt un samierināties vai arī izspļaut. Es laikam spļaušu!

Šad tad ir tik grūti savaldīt asaras. Par da jebko. Kaut par kritienu uz asfalta. Bet šoreiz ir kaut kā dīvaini! Ir tā, ka varētu to kluci, kurš pilns ar sliktām emocijām, norīt, jo tur iekšā nav nekā tāda, ko kādreiz jau neesmu piedzīvojusi, bet tomēr nevar. Visu laiku nāk asaras. Bet par ko? Tā likās līdz šīs dienas 22:00. Vakarā pavēstīja sliktas ziņas.

Ai. Es vienkārši nepabeigšu šo ierakstu. Viss, mana mini iedvesma pazuda. Varbūt kādreiz pabeigšu. Bet asaras vairs nevaldīšu!